Atceļā iebraucām Budapeštā, nebija tālu. Budapešta, pat ja uz to skatās pāris stundas naktī pēc gara ceļa, vienalga ir ļoti skaista. Visur ugunis, tilti, izgaismotas gotiskas ēkas.
Es šajā brīnišķīgajā pilsētā sen gribēju nokļūt un uzkavēties, bet labi ir pat tā.
Protams, tā kā šī ir noslēdzošā daļa, pirmajā kārtā ir jāatbild uz sakrālo jautājumu, kas tad man visvairāk patika Melnkalnē? Tas nebūs grūti, jo visvairāk man patīk visspilgtākie un spēcīgākie iespaidi, un te nu ar brišanu pa sniegu maz kas var sacensties. Man te draugs stāsta, ka Kabalā esot ideja par to, ka cilvēka personības attīstība ir iespējama tikai šūpojot spēcīgu atgadījumu svārstu — lai tev kļūtu ļoti labi/interesanti/dziļi, tev neizbēgami ir jāpārdzīvo pretējā galējība. Doma nav jauna, bet tās svaigākā daļa slēpjas tajā, ka šīm iterācijām neizbēgami pieaugs amplitūda. Godīgi sakot, vēl nesen man to nemaz tik ļoti negribējās, es jau tā visu dzīvē uztveru un pārdzīvoju pārāk spēcīgi. Dzejniekiem un māksliniekiem tas, droši vien, ir tieši laikā, bet programmētājam — ne pārāk.
Taču es tikko atgriezos no ceļojuma pa Islandi un sapratu, ka nav kur sprukt. Tur gāja ļoti ne vienkārši, un vietām pat pavisam švaki, toties dabas krāšņums, piedzīvojumu gars un prieks par to, ka esi sasniedzis mērķi, pēc tam jūtams tūkstošreiz spēcīgāk.
Kamēr pastaigājāmies, izsalkām un nolēmām ieiet paēst vakariņas. Sākumā nezinājām kursu un nobijāmies, ka cenas visās iestādēs ir galīgi neadekvātas, ap 30 latiem. Kā izrādījās, viss nav tik slikti — 1 lats ir apmēram 400 forinti, bet ēdienkarti jūs redzat zemāk. Restorāns "Zvejnieka ligzda", vieta dzīvīga, visu pasniedza veikli.
Cenas apmēram 5–7 lati par ēdienu, (droši vien) svaigai zivij pilnīgi adekvāti. Es, man šķiet, ēdu sama zupu un ceptus sama gabaliņus, viss garšīgi.
Esmu šausmās par to, ka atkal izmetu naudu vējā, bet man pārāk ļoti patīk labi paēst
Vispār, protams, vienmēr var iztikt bez vizītēm buržuāziskās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, bet gribas taču atvaļinājumā atpūsties kā nākas, nevis skaitīt santīmus, gribas nogaršot svešo valsti arī uz zoba, nevis aprobežoties tikai ar tās kultūru un dabu. Tiesa, ja Melnkalnē un Ungārijā tāda loģika vēl iet cauri, tad Islandē, piemēram, restorāna apmeklējums jums izmaksās vismaz 15–20 latus. Man šādi cipari, godīgi sakot, uzdzen šermuļus.
Izvēle nav viegla, bet ir jāseko samuraja ceļam
Senie māca, ka cilvēkam lēmums jāpieņem septiņu ieelpu un izelpu laikā. Takanobu kungs teica: "Ja pārdomas ilgst pārāk ilgi, rezultāts būs nožēlojams". Naosige kungs teica: "Ja visu darīt pa roku galam, septiņi no desmit darbiem tiks padarīti slikti. Karavīrs visu dara ātri".
Kad tavā prātā nav pastāvības, spriedelējumi nekad nevainagosies ar pareizu secinājumu. Apveltīts ar spēcīgu, skaidru un nevilcinošos garu, tu varēsi pieņemt jebkuru lēmumu septiņu ieelpu un izelpu laikā. Bet tam ir jābūt neatlaidīgam un gatavam sagraut visu savā ceļā.
Vēl ļoti palika atmiņā bezgalīgā kūrorta apbūve gar Kotoras līci. Klasiskos tūristus, kuriem ir sveša sajūsma par dabu, runā, tikai šī Melnkalnes daļa arī piesaista. Taču pat uz mums tā atstāja iespaidu ar savu laiskumu un bezrūpību — it kā turpat netālu nemaz nebūtu to skarbo sniega cepuru, kurām mēs vēl nesen lauzāmies cauri. Ripot tā, gluži kā divdimensiju platformera spēlē, var bezgalīgi — vienas mājiņas un atpūtnieki nomaina citus, te ceļa remonts, te vecis ar makšķeri, te garšīgs jogurts, bet te pat arī sena pils. Taču bez kontrasta ar kalnu skarbo dabu šo siltumu un atslābumu pa īstam nenovērtēt.
Pa ceļam cauri Polijai iebraucām "Decathlon", pazīstamā sporta un tūrisma preču tīklā, kas nāk no Francijas (īpašnieki tie paši, kas "Auchan"). Izvēle tur ir plaša, bet cenas mums diezgan humānas, lai gan tālu no kapeikām. Es tur šo to piepirku un atradu ļoti smukas un foršas trekinga botas, bet nebija mana izmēra. Jaunā meitene-menedžere man teica, ka tās varot atrast citā tīkla veikalā, kas atrodas netālu, un piedāvāja rezervēt. Doma, ka neviens manis viena dēļ uz citu veici nebrauks, pavīdēja prātā, bet es jau tā vienmēr ilgi velku garumā, nevaru ne uz ko saņemties un daudzas iespējas dzīvē palaižu garām, tāpēc es tomēr piekritu viņas piedāvājumam un pierakstīju adresi.
Diemžēl pret manu lūgumu biedri izturējās ārkārtīgi skeptiski. Tas kopumā ir normāli, jo astoņi cilvēki vienu negaida, bet varbūt vajadzēja to kaut kā mīkstāk nokārtot un nepievērst tam tik daudz uzmanības. Šāda veida braucienā vienmēr uzkrājas stress un nogurums, un tāpēc vēlāk izvērtās nepatīkams, maznoderīgs strīds par kultūru, uzskatiem, kopīgām interesēm un snobismu. Kurā, starp citu, viegli apsūdzēt jebkuru vīrieti, kura intereses atšķiras no standarta vāģiem, alus, futbola un bābām, vai sievietes, kuras izrāda ziņkāri par kaut ko citu, izņemot modi, TV, ģimeni un ārieni.
Cilvēkam vienmēr ir grūti saprast, kā viņa intereses un vērtības var būt pilnīgi nesaprotamas un nevajadzīgas citiem cilvēkiem. Un es te esmu drīzāk likumsakarība nekā izņēmums — viss, ar ko es nodarbojos, man parasti šķiet tik vajadzīgs, ka nav saprotams, kā bez tā var iztikt. Es domāju fitnesu, ceļojumus, zinātni, kultūru, īpaši mūziku un grāmatas, kā arī kaut kādu sabiedriski derīgu darbošanos, piemēram, OpenStreetMap, izbraucienu organizēšanu vai kaučsērfingu. Tās visas ir intereses, bet ir arī vērtības, no kurām galvenā ir atvērtība visam jaunajam, kaislība izzināt pasauli un dzīvi, pētīt nianses, reto, dīvaino, neparasto — to, kas neiekļaujas rāmjos un iziet ārpus šablonu un standartu robežām. Šī vērtība man šķiet tik universāla, ka nav saprotams, kā tajā var nedalīties.
Dūmers un saldējums
Bet, ja reiz esi nosaucies par sēni, tas ir, par ateistu un skeptiķi, tad pret morāli-ētiskajām vērtībām jāizturas tā, kādas tās objektīvi ir, proti, relatīvistiski. Katrā cilvēku sabiedrībā tās ir savas, un pateikt, ka vienas ir labākas par citām, var tikai diezgan šaurā nozīmē. Tā slēpjas faktā, ka tu tici — šīs vērtības atnesīs cilvēkiem vairāk laimes, būdamas vispārēji izplatītas. Taču objektīvi tas tā nav. Droši vien tādas lietas kā spīdzināšanas un verdzības aizliegums, likuma vara ir vajadzīgas visur un visiem, bet nebūt nav fakts, ka izglītība, domas un pārvietošanās brīvība, un no tām izrietošā vēlme uzzināt un izbaudīt vairāk automātiski atnesīs citiem cilvēkiem labklājību. Vēlme tam ticēt un to izplatīt ir radniecīga Jehovas liecinieku tieksmei pievērst visus savai reliģijai, jo pēc viņu saprašanas neticīgie nonāks ellē un mūžīgi cietīs.
Taču izvēles man nav — psihiskās veselības saglabāšanai cilvēkam ir jātic, ka tas, kā viņš dzīvo un kam seko, ir labi. Tā ka izbraucieni un ceļojumi, zinātniskā pasaules uzskata un ateisma propaganda, vizītes uz kultūras un nekultūras pasākumiem turpināsies, bet šajā blogā jūs neizbēgami ieraudzīsiet jaunus ironiski patētiskus monologus.
Melnkalne — 14, Nobeigums
2012-08-03
